I. Dzimtas saknes: Dāvids Grass un Nora Meldere

Dainis Stalts, dzimis Grasis, nāca pasaulē 1939. gada 3. janvārī Rīgā. Viņa tēvs bija skolotājs Dāvids Grass, māte — māksliniece Nora Meldere. Dainis auga dzimtā, kurai līviskai piederībai nebija tikai formāla nozīme. Tā bija priekšstatu, atmiņu un ģimenes stāstu pasaule, ko uzturēja Daiņa tēvs. Dzimtas atmiņās Dāvida saknes saistītas ar Vidzemes līviem un Kaupju dzimtas līniju. Vēlākā Daiņa darbība ar līvu vēsturi un valodu turpināja šo ģimenē mantoto apziņu.

Mātes pusē saplūda Rūjienas Priedīšu un Melderu dzimtu tradīcijas - dižu zemkopju, saimnieku un piensaimniecības vide. Nora Meldere bija saistīta ar mākslas pasauli, būdama arī Valdemāra Tones audzēkne. Māksla, dziedāšana un vēsturiskā atmiņa Daiņa bērnības vidē nepastāvēja atsevišķi - tās veidoja vienotu priekšstatu par piederību savai zemei. [1, 2]

Dāvids Grass strādāja par skolotāju, bija saistīts ar Mazirbes un Vidzemes izglītības vidi. Dzimtā saglabājušies atmiņu stāsti par viņa plašajām valodu zināšanām, intelektuālajām interesēm, studiju laika gaitām Eiropā un piederību pareizticīgo tradīcijai. Ģimenē minēta arī saikne ar Kaupju dzimtu - stāsts par Dāvida izcelsmi un viņa bioloģisko tēvu – kalēju, atklāj vēl vienu, personiski svarīgu dzimtas atmiņas slāni. [1]

Īpaša vieta ģimenes ģeogrāfijā bija Jumurdas muižas teritorijā esošajām «Atvasēm», ko Dāvids pielāgoja dzīvošanai, kā arī Rūjienas un Trikātas apkārtnei. Vidzemes ainava Dainim palika bērnības atmiņu zeme pat tad, kad turpmākās dzīves gaitas viņu aizveda uz Rīgu un Līvu krastu. [1, 2]

Līvu apziņa Daiņa dzīvē iegūst īpašu jēgu nevis tādēļ, ka viņš būtu dzimis Ziemeļkurzemes zvejnieku ciemā, bet gan pateicosties savai izteikti izjustai Vidzemes līvu piederības sajūtai. Šī piederības sajūta nu jau asimilētai un gandr;iz pilnībā izzudušai Vidzemes līvu kultūrai īpaši atbalsojās Daiņa vēlākā interesē par Gaujas, Salacas un Turaidas vēsturi. Tāpēc, jo īpaši Dainis turēja godā gan Kaupo stāstu, gan viņa Turaidas pili, kurā gan Staltu ģimene, gan folkloras kopa “Skandinieki” bija ļoti bieži viesi.

II. Bērnība kara laikā un 1945. gada ceļš uz Ventspili

Otrais pasaules karš izšķīra Grašu ģimenes likteņus. Vecākie bērni Tenis, Maidāra un Līgo, katrs kara noslēgumu piedzīvoja atšķirīgos apstākļos. Tenis bija saistīts ar Latviešu leģionu, Līgo ar vācu gaisa spēku izpalīgu dienestu, savukārt Maidāra Kurzemē nonāca pirms bēgšanas uz Zviedrijuk ā sešpadsmitgadīga skolniece. Mazais Dainis ar tēvu bija spiests atstāt ierasto dzīvi un doties kara izraisītajās bēgļu gaitās. [1, 3]

1945. gada maijā Dāvids ar sešgadīgo Daini nokļuva Ventspilī. Ģimenes nodoms bija pārcelties pāri Baltijas jūrai, sasniegt Zviedriju un atkal būt kopā ar tuviniekiem. Dzimtas atmiņās īpaši skaidri saglabājies 8. maija brauciens ar velkoni «Rota», kuru vadīja līvu kapteinis Arvīds Ludeviks. Kuģi pārtvēra padomju militārie kuģi un piespieda atgriezties Ventspilī. [1, 4]

Maidāra nokļuva Gotlandē un vēlāk dzīvoja Zviedrijā. Līgo savu mūžu turpināja Austrālijā. Dāvids un Dainis palika padomju okupētajā Latvijā. Karš tādējādi ne tikai pārtrauca bērnību, bet izveidoja dzimtu, kuras locekļi desmitgadēm dzīvoja dažādās dzelzs priekškara pusēs. [1, 3]

Šī pieredze vēlāk Daiņa dzīvesstāstā savienojās ar īpašu vēsturiskā taisnīguma izjūtu. Brīvā Latvija viņam nebija abstrakta politiska ideja. Viņš bija viens no tiem bērniem, kuru ģimenei kara izskaņā nebija izdevies atstāt okupēto zemi. [1]

III. Grašu bērni trīs pasaules daļās

Daiņa vecākais brālis Tenis Grass vēlāk kļuva par ievērojamu mākslinieku, vitrāžistu un Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru. Brālis Līgo dzīvoja Austrālijā, Adelaidē, uzturot atmiņu par ģimenes saknēm Vidzemē. Vēl 2018. gadā viņš bija saistīts ar Jumurdas vietējās vēstures pētniekiem, šī sarakste palīdzēja ģimenei atgūt senākus dzimtas fotomateriālus un atmiņu aprakstus. [3]

Māsa Maidāra Grasis-Rustcheff pēc kara apmetās Zviedrijā. 1958. gadā viņa apprecējās ar zobārstu Dobu Rustcheff. Ģimenē piedzima dēls Stefans. Maidāras dzīve Zviedrijā saglabājusi maz publisku pēdu, taču dzimtas atmiņās viņai ir īpaša vieta kā cilvēkam, kas no brīvās pasaules uzturēja saikni ar okupētajā Latvijā palikušajiem brāļiem. [1, 5]

Pēc ģimenes atmiņām Maidārai bija sakari ar Zviedrijas un Amerikas izlūkdienestiem. Dāvis Stalts savā 2019. gada piemiņas tekstā par tēvu min arī Daiņa darbību informācijas nodošanā Rietumiem un sadarbību ar māsu kā Zviedrijas speciālo dienestu virsnieci. Stefana stāstītais ģimenē saglabājis atmiņas par savdabīgo ASV vēstniecības uzmanību un mātes noslēgto dzīvi. Šī ir dzimtas vēstures daļa, kas ļauj izprast, kādas personiskas saites Stalti un Graši uzturēja pāri dzelzs priekškaram. [1, 2]

Pēc Maidāras nāves viņas dēls Stefans turpināja uzturēt kontaktus ar Latvijas radiem. 2014. gada sarakstē ar Dāvi viņš atcerējās Jumurdu kā vietu, kurā bija augusi viņa māte, un vēlējās kopā ar ģimeni to apmeklēt. Arī pēc daudziem svešumā nodzīvotiem gadiem Vidzemes dzimtas ainava palika nozīmīga. [5]

IV. Studiju gadi un nacionālās pārliecības nostiprināšanās

1957. gadā Dainis pabeidza Rīgas 2. vidusskolu un sāka studijas Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultātē. Universitātē viņš studēja līdz 1960. gadam. Vēlāk viņš mācījās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, iegūstot izglītību mākslas jomā. [6]

Daiņa jaunība sakrita ar laiku, kad padomju okupācijas vara stingri uzraudzīja studentus, viņu uzskatus un kontaktus ar domubiedriem citās Baltijas zemēs. Dainis iepazinās ar nacionāli noskaņotiem lietuviešu studentiem, bet viņa aktivitātes nonāca drošības iestāžu uzmanības lokā. Dzimtas atmiņās saglabājies stāsts par pratināšanām un fizisku vardarbību, kas atstāja sekas uz Daiņa veselību. [1, 2]

Viens no šī laika tuvākajiem cilvēkiem bija studiju draugs, vēlāk zinātnieks Jēkabs Raipulis. Viņus vienoja ne tikai studijas, bet arī interese par latviešu un līvu kultūru, muzikālā vide un neatkarīgas Latvijas ideja. Raipuļa publicētās atmiņas par 1973. gada padomju drošības iestāžu vēršanos pret nacionāli noskaņotiem cilvēkiem piemin arī Daini Grasi, vēlāko Staltu. [7]

Dainis savu politisko pārliecību veidoja daudz agrāk par masu Atmodu. Šī pieredze palīdz saprast viņa vēlākās rīcības konsekvenci - folkloras kopu veidošana, latviešu karoga publiska nešana un līvu tiesību aizstāvēšana valsts līmenī bija savstarpēji saistīti dzīves posmi. [2, 7]

V. Helmī Stalte: divu līvu dzimtu sastapšanās

Daiņa dzīves izšķirošā personiskā satikšanās bija ar Helmī Stalti - Kolkas līvu kapteiņa Oskara Stalta meitu. Viņa bija izaugusi Kurzemes līvu valodas un dziesmu tradīcijā. Dainis sevi apzinājās kā Vidzemes līvu. Abu attiecības izveidojās līvu dziesmu un kultūras kopšanas vidē. [1, 8]

Par savas laulības dienu abi izvēlējās 18. novembri, Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienu. Okupācijas laikā šī izvēle bija arī uzticības apliecinājums Latvijai. Dainis pieņēma Staltu uzvārdu. Ģimenes atmiņās saglabājusies Dāvida Graša un Oskara Stalta vienošanās, ka abu līvu dzimtu kopīgās darbības vārdā turpināms Staltu dzimtas vārds. [1, 2, 8]

Ģimenē auga trīs bērni - Raigo, Julgī un Dāvis. Folklora nebija tikai atsevišķa pieaugušo nodarbošanās, arī bērni auga mēģinājumu, koncertu, svētku un domubiedru sarunu vidē. Kopīga muzicēšana kļuva par ģimenes dzīves sastāvdaļu,varētu pat teikt - par ikdienas neapnīkstošu rutīnu, kas lika pamatu tam, lai bērni vēlāk pārņēmtu daļu no vecāku aizsāktā darba, to turpinot savā garā. [1, 8]

Helmī un Daiņa partnerībā saplūda atšķirīgas stiprās puses. Helmī dzīvi pārstāvēja līvu dziedāšanas tradīciju, vēlāk arī latvisko, bet Dainis īpaši intensīvi veidoja cilvēku kontaktus, organizēja norises un saistīja tradicionālo kultūru ar nacionālās pašapziņas uzdevumiem. Abu kopdarbs kļuva par vienu no Latvijas folkloras atmodas virzītājspēkiem. [8, 9]

VI. «Līvlist» un «Skandinieku» tapšana

1972. gadā Rīgā izveidojās līvu dziesmu ansamblis «Līvlist», kurā darbojās arī Dainis, Helmī un Oskars Stalti. Sākotnēji ansamblī dziedāja arī Helmī brālis Ojārs Stalts, Marga Stalte, Klāvs Grass. Šī bija vide, kas deva iespēju līvu dziesmām skanēt publiski, pulcinot valodas un tradīciju pratējus, pētniekus un cilvēkus, kuri vēlējās atjaunot saikni ar savām saknēm. Daiņa pamudināts, uz mēģinājumiem ieradās arī viņa draugs Jēkabs Raipulis. [7, 10]

Dainis un Helmī drīz vien sāka attīstīt plašāku ieceri. Viņus interesēja ne tikai līvu dziesmas, bet arī Latvijas novadu tautasdziesmas, gadskārtu godi un ieražas, tradicionālie instrumenti un tāda muzicēšana, kurā cilvēks pats kļūst par tradīcijas turpinātāju. [9, 11]

Par «Skandinieku» sākumu kļuva 1976. gada 11. Novembris - Lāčplēša diena. Nākamajā gadā attīstījās patstāvīgi mēģinājumi un uzstāšanās, savukārt turpmākajos gados izveidojās skaidri atšķirīgs folkloras draugu kopas rokraksts. Pirmā nozīmīgā patstāvīgā uzstāšanās notika 1977. gada 16. maijā Cesvainē. [9]

Jaunā kopa apzināti pretojās tradīcijas pārvēršanai tikai iestudētā priekšnesumā. Tās mērķis bija atgriezt tautasdziesmu cilvēku kopā būšanā. Līdzās koncertiem notika tradicionālie svētki, dziesmu mācīšanās un braucieni pie teicējiem. [9, 11]

Atdalīšanās no «Līvlist» bija arī personiska šķiršanās no agrākās muzikālās vides. Dzimtas atmiņās tā saistīta ar Daiņa un Jēkaba Raipuļa draudzības attālināšanos. Taču tieši no šī brīža sākās jauna, plaša Dainim un Helmī kopīga dzīves darba nodaļa. [1, 10]

VII. Folklora kā nacionālās pašapziņas darbs

Septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmitajos gados «Skandinieki» kļuva par vienu no Latvijas folkloras kustības redzamākajām kopām. Viņu koncertos un pasākumos tradicionālā dziesma ieguva īpašu nozīmi - padomju varas kontrolētajā publiskajā telpā tā palīdzēja runāt par vēsturisko piederību, tautas pašcieņu un kultūras nepārtrauktību. [9, 11]

1979. gadā izveidotais Folkloras draugu klubs pulcēja plašāku cilvēku loku, bet 1981. gadā «Skandinieku» darbība nostiprinājās Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Dainis un Helmī kļuva par nozīmīgiem muzeja folkloras vides darbiniekiem. Muzejā tika organizēti pasākumi, svētki un tradicionālās kultūras apguve. Skandinieki un kļuva par daļu no Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja saimes.[11]

Dainis strādāja ar teicējiem, piedalījās ekspedīcijās un aicināja cilvēkus visā Latvijā veidot pašiem savas folkloras kopas. Viņa un Helmī darbības rezultāts bija redzams ne tikai «Skandinieku» koncertos, tā atbalsojās arī novadu kolektīvos, jaunu mūziķu paaudzē un gadskārtu svētku atdzimšanā. Tāpa tādas folkloras kopas kā Budēļi, Senleja, Madonas Skandinieki un citas.[11, 12]

Astoņdesmito gadu sākumā «Skandinieki» uzturēja kontaktus ar lietuviešu un igauņu folkloristiem. 1981. gadā viņi piedalījās folkloras norisēs Viļņā, bet 1982. gadā Brīvdabas muzejā sadarbojās ar lietuviešu mūziķiem. Kontakti starp Baltijas tautām veidoja kultūras sadarbību, kura neatkarības atjaunošanas laikā ieguva jaunu- īpašu nozīmi. Baltijas vienotības stāsts kļuva par Daiņa personiskās ideoloģijas virsmērķi. Kaut ko tādu, kas lika vēl drošāk iet savu ceļu pretī straumei.[11]

Dainis vēlāk pats folkloras kustības darbību raksturoja kā nevardarbīgas pretošanās ceļu. Dziesmas palīdzēja cilvēkiem atrast sevī spēku, ko okupācijas ideoloģija nespēja dot. [12]

VIII. Sarkanbaltsarkanais karogs - dzīves kulminācija 1988. gadā

1988. gada jūlijs Daiņa Stalta dzīvē kļuva par brīdi, kurā viņa līdzšinējais ceļš - no kara laikā šķirtas līvu dzimtas bērna, no okupācijas apstākļos izauguša nacionāli pārliecināta jaunieša līdz folkloras kustības organizatoram savienojās kopīgā publiskā darbībā. Starptautiskais folkloras festivāls «Baltica ’88» Latvijas vēsturē iegāja kā tradīcijas un valstiskās neatkarības idejas sastapšanās. Latvijas karogs šajā notikumā vairs nebija tikai slēpta ģimenes relikvija vai dziesmās saglabāts simbols - tas atgriezās cilvēku rokās un Rīgas ielās. Tā bija pirmā tik vērienīgā Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga manifestācija. Arī pirmā tik vērienīgā Baltijas nacionālo karogu kopīgā manifestācija!

Pirms festivāla Dainis bija sagādājis trīs sarkanbaltsarkanos karogus. Kā 2014. gada piemiņas rakstā atklāts, viņš to nebija iepriekš izstāstījis pat festivāla rīkotājiem - Mārai Zālītei un Pēterim Pētersonam. Vienam no karogiem tika izmantots no rakstnieka Jāņa Akuratera mantots karoga kāts, kuru Dainis bija apvijis ar lenti līvu karoga krāsās. Šajā niecīgajā, bet dziļi simboliskajā detaļā savienojās abas viņa dzīves pamatmisijas - Latvijas brīvība un līvu tautas pastāvēšana. [27]

1988. gada 13. jūlijā festivāla atklāšanas pasākumā Rīgas Sporta pilī tika ienesti Latvijas, Lietuvas un Igaunijas nacionālie karogi. Pēc tam dalībnieki devās gājienā uz Vecrīgu. Dainis soļoja ar sarkanbaltsarkano karogu Skandinieku un folkloras kustības sākumā. Blakus viņam vēl divi sarkanbaltsarkanie, kurus nesa Ričards Stalts un Tenis Grasis juniors. Padomju republiku karogi arī gāja tanī pašā gājienā, taču Dainis apzināti izveidoja ļoti pamanāmu pauzi starp šiem padomju karogu nesējiem pašā sākumā un viņa vesto nacionālās manifestācijas gājienu. Alfrēda Stinkula fotogrāfijā, kas glabājas Latviešu folkloras krātuvē (LFK 2264, 364), viņš redzams gājiena priekšplānā. Tas ir datēts, vizuāls apliecinājums viņa darbībai dienā, kad tūkstošiem cilvēku sastapās ar Latvijas valstiskuma simboliem atklātā pilsētas telpā. [11]

Šis nebija pirmais gadījums, kad Atmodas laikā Rīgā publiski tika nests Latvijas karogs. 1988. gada 14. jūnijā to jau bija darījis Konstantīns Pupurs. Taču «Baltica ’88» karogu ienesa daudz plašākas kultūras kustības centrā, un Daiņa loma šajā starptautiskajā notikumā bija īpaša. Nacionālās bibliotēkas digitālās kolekcijas fotogrāfijas aprakstā tieši norādīts, ka Dainis festivāla gājiena priekšgalā nesis neatkarīgās Latvijas karogu. Viņa dēla Dāvja atmiņās šīs dienas palikušas kā neparasta cilvēku vienotības un brīvības tuvošanās pieredze. [28; 29]

Karoga stāsta spēks slēpjas arī tā laika neziņā. Festivāla sākumā nebija drošas pārliecības, kā uz neatkarīgās Latvijas krāsu parādīšanos reaģēs padomju varas pārstāvji. Dainis uzņēmās iniciatīvu, kas paredzēja personisku atbildību un drosmi. Pie karoga kāta piestiprinātās līvu krāsas apliecināja - savas mazās tautas vēsturisko atmiņu viņš nenodalīja no visas Latvijas neatkarības idejas.

Vēlāk pats Dainis atcerējās, ka «Skandinieki» apzināti darbojušies Latvijas novados, jo galvaspilsētā VDK uzmanība bijusi pārāk jūtama. Viņš uzsvēra, ka, varas iestādēm attopoties, folkloras kustības domubiedri jau bija visā Latvijā. Runājot par festivālu, viņš atcerējās lepno gājienu ar karogiem no Sporta pils līdz Doma laukumam. Dainim tas bija nevardarbīgās pretošanās gadiem ilga darba redzams rezultāts. [12]

Karoga gājiens kļuva par Daiņa Stalta dzīves publisko kulmināciju. Centrālo notikumu. Notikumu, kurā kā vērotāji piedalījās desmitiem tūkstoši latviešu un Latvijas viesu.1945. gadā viņš ar tēvu bija palicis aiz dzelzs priekškara, bet 1988. gadā pats atklātā gājienā nesa tās valsts karogu, kuras brīvību padomju okupācija bija atņēmusi. Karoga kāts ar līvu krāsu lenti ļauj šo ainu lasīt arī kā dzimtas vēstures simbolu - Vidzemes līvs, kurš kopā ar Kurzemes līvu Helmī bija izveidojis ģimeni un lielu folkloras kustības saimi.

1995. gadā Dainis Stalts par nopelniem Latvijas labā tika iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku (IV šķira). Šis valsts apbalvojums bija atzinība viņa ilggadējai darbībai Latvijas kultūras un nacionālās pašapziņas stiprināšanā. [25]

Daiņa un Helmī Staltu vadītā folkloras draugu kopa «Skandinieki» saņēma arī Hamburgas F.V.S. fonda Eiropas balvu par tautas mākslas popularizēšanu. Tā bija starptautiska atzinība abu kopīgi veidotajam darbam, kas aizsākts vēl padomju okupācijas laikā. [16]

IX. Barikādes un Baltijas tautu sadarbība

Atmodas gados folkloras kustībā izveidotie sakari starp latviešiem, lietuviešiem un igauņiem kļuva par praktisku savstarpējā atbalsta tīklu. Īpaši spilgti tas izpaudās 1991. gada janvāra barikāžu laikā. [11]

Dainis un Helmī kopā ar vecāko dēlu devās uz barikādēm Rīgā. Julgī palika mājās pieskatīt jaunāko brāli un uzturēja telefona sakarus. Viņas atmiņās saglabājušies biežie zvani no Lietuvas un Igaunijas, ziņas par militārās tehnikas pārvietošanos un par cilvēkiem, kuri aizstāvēja neatkarību. Julgī informāciju apkopoja un telefoniski nodeva tēvam. [11]

X. Daiņa Stalta autorraidījumi — tautas balss Latvijas Radio

Līdzās koncertiem, ekspedīcijām un sabiedriskajam darbam Dainis Stalts radīja vēl vienu nozīmīgu kultūras mantojuma formu - paša veidotos Latvijas Radio raidījumus. Tie ļāva viņa darbu turpināt ārpus koncertzālēm un folkloras kopu saietiem. Radio viļņos teicēju balsis, dziesmas un vēstures stāsti sasniedza klausītājus visā Latvijā.

«No tautas krātā dziesmu pūra» Latvijas Radio skanēja jau astoņdesmitajos gados - sestdienu pēcpusdienās. Latvijas Radio atmiņu raidījuma veidotāji uzsvēruši, ka Dainis, strādādams cenzūras uzmanības apstākļos, arī šajās pārraidēs prata iedzīvināt nacionālās pašapziņas idejas. Raidījuma centrā bija tautasdziesma nevis kā dekoratīvs skatuves numurs, bet kā dzīvs pierādījums tautas atmiņai, pieredzei un spējai turpināties. [12; 32]

Šim darbam bija arī īpaša vēsturiska nozīme. Laikā, kad tautas tradīcijas bieži tika pasniegtas kā no ikdienas atrauta skatuves folklora, Daiņa autorraidījums atgādināja, ka dziesmām ir sava izcelsmes vieta, sava teicēja balss un savas dzīves situācijas. Viņš raidījumā savienoja folkloras ekspedīcijās gūto pieredzi ar vēlmi atdot dziesmas klausītāju ikdienas apritē.

Atjaunotajā Latvijā viņš veidoja arī raidījumu «Izstaigāju Līvu zemi». 2000. gada laikraksta «Latvijas Vēstnesis» publikācijā tas minēts kā ikmēneša raidījums. Jau pats nosaukums atklāja autora ieceri - nevis no attāluma aprakstīt līvu mantojumu, bet izstaigāt tā vietas, satikt cilvēkus un savākt vēl dzīvo atmiņu. [16]

Abi autorraidījumi veido vienotu Daiņa mūža darba loku. «No tautas krātā dziesmu pūra» atvēra latviešu tradicionālās dziesmas pasauli plašai auditorijai, savukārt «Izstaigāju Līvu zemi» palīdzēja saglabāt līvu vēsturi un kultūras ainavu konkrētu cilvēku balsīs. Līdzās «Skandinieku» koncertu ierakstiem šie raidījumi (tie, kas brīnumainā kārtā saglabājušies arhīvos), ir viens no būtiskākajiem viņa atstātajiem audiovizuālajiem mantojumiem.

XI. Līvu kultūras atjaunošana brīvajā Latvijā

Pēc neatkarības atjaunošanas īpašu nozīmi ieguva līvu valodas, vēsturiskās dzīves telpas un identitātes saglabāšana. 1991. gada 4. februārī tika izveidota valsts aizsargājamā līvu kultūrvēsturiskā teritorija «Līvõd rānda». Turpmākajos gados atjaunojās līvu kultūras organizācijas, izdevējdarbība un valodas mācīšana. [14]

Dainis darbojās Līvu savienības vadībā kā ilggadīgs tās vecākā vietnieks. Viņam bija svarīgi, lai līvu piederība nebūtu tikai vēstures grāmatu tēma. Viņš apliecināja savu tautību arī oficiālajos dokumentos. 2002. gada Saeimas kandidāta ziņās viņa tautība norādīta nepārprotami - «līvs». Tas bija apzināts, publisks paziņojums laikā, kad mazas tautas pašnosaukums un tiesības uz savu identitāti vēl arvien prasīja aizstāvību. [6]Dainis pievērsās Turaidas apkārtnes senajai vēsturei, līvu valdnieka Kaupo tēlam un Vidzemes līvu pēctečiem. Savā vēstures izpratnē viņš Kaupo nevērtēja kā nodevēju - drīzāk kā sarežģītu sava laikmeta politiķi, kas meklēja veidu, kā aizstāvēt savu zemi un ļaudis. Kā izcilu tā laika reālpolitiķi. Mājās par šo tēmu viņam vienmēr bija uzskatu pretestība no dēla Dāvja puses, kura visu laiku lielākā līvu autoritāte bija virsaitis Ako. [2]

1992. gada 27. jūlijā–1. augustā Mazirbē notika pirmā līvu bērnu nometne «Tšītšōrlinkizt», ko vadīja Helmī un Dainis. Tradicionālās dziesmas, valodas mācība un kopīgā dzīve deva iespēju līvu bērniem sastapties ar savu kultūru ne vien kā pagātni, bet kā dzīvu piederību. [15]

Košraga vēsturiskā līvu māja «Kūvali» kļuva par Staltu ģimenes atgriešanās centru dzimtajā Līvu krastā. Toreiz vēl “Kūvalos”, bet vēlāk jau “Staltvalos” pulcējās līvu aktīvisti, radinieki, mūziķi un domubiedri. Tika spriests par svētkiem, valodu un kopienas nākotni. Košrags nebija tikai atpūtas vieta. Tā bija dzīvā vide, no kuras Dainis smēlās stāstus un sastapās ar cilvēkiem. [16]

XII. Smitsona institūta festivals – Latvijas pārstāvniecība Vašingtonā

1998. gada vasarā Vašingtonā, ASV galvaspilsētas Nacionālajā alejā, notika Smitsona institūta folkloras festivāls, kurā īpaša programma bija veltīta Baltijas tautu tradicionālajai kultūrai. Festivāls risinājās no 24. jūnija līdz 5. jūlijam. [17]

Dainis un Helmī Stalti bija Latvijas programmas kuratori. Viņu uzdevums bija palīdzēt atklāt starptautiskai auditorijai Latvijas dziesmu, tradīciju un amatniecības pasauli, parādot tās dzīvās saites ar cilvēku ikdienas pieredzi. [17]

Dainis festivāla izdevumā publicēja rakstu «The Livs». Tajā viņš starptautiskiem lasītājiem stāstīja par līvu vēsturi, identitāti un valodas nākotni. Tas bija viens no viņa personiski nozīmīgajiem veidiem, kā apliecināt, ka līvi pastāv ne tikai vēstures grāmatās, bet arī dzīvos cilvēkos. [18]

Dzimtas atmiņās saglabājies stāsts, ka Dainis veidoja festivāla Latvijas programmas koncepciju, ar to uzvarot konkursā. Viņa oficiālais kuratora statuss labi raksturo šī darba nozīmību. No neveiksmīgā 1945. gada ceļa uz Zviedriju līdz 1998. gada darbam vienā no pasaules pazīstamākajiem folkloras festivāliem Daiņa dzīve bija gājusi cauri vēsturiski radikālām pārmaiņām. [1, 17]

XIII. Saeima, Rīgas dome un sabiedriskā darbība

1993. gadā Dainis Stalts tika ievēlēts Latvijas Republikas 5. Saeimā no Latvijas Nacionālās neatkarības kustības saraksta. Deputāta pilnvaras viņš pildīja no 1993. gada 6. jūlija līdz 1995. gada 6. novembrim. Tā bija iespēja nacionālās pašapziņas un līvu identitātes jautājumus risināt jau atjaunotās valsts likumdošanas līmenī. [19]

1993. gada 23. septembra Saeimas debatēs par Valodu likumu Dainis rosināja nostiprināt Latvijas kā latviešu nācijas un līvu tautas vēsturiskās dzīves telpas izpratni. Šajā uzstāšanās reizē viņa mūža darba kultūras daļa pārtapa konkrētā parlamentārā priekšlikumā. [20]

1997. gadā Dainis darbojās Rīgas domē, pievēršoties kultūras un vides jautājumiem. Viens no viņa rosinājumiem bija senā Rīgas kuģa vai kuršu dižlaivas atjaunošanas iecere pilsētas svētku vajadzībām. Kopā ar Ģirtu un Kasparu Burvjiem viņš devās uz Lietuvu pie mākslinieka Eduarda Jonuša, kurš pārzināja seno kuršu laivu būves tradīcijas. [21]

No 1999. līdz 2001. gadam Dainis bija Nacionālās radio un televīzijas padomes loceklis. Līdzās folkloras un kultūrvēstures darbam viņš tādējādi piedalījās Latvijas elektronisko mediju vides pārvaldībā. [22]

2001. gada 26. aprīlī Dainis atgriezās Saeimā, pārņemot deputāta mandātu pēc Jura Sinkas nāves. Viņš darbojās 7. Saeimā līdz 2002. gada novembrim, iesaistījās pilsonības, vides un reģionālās attīstības jautājumos, kā arī Baltijas valstu parlamentārajā sadarbībā. [23]

Vēlāk viņš turpināja darbu Rīgas domē. 2009. gadā galvaspilsētas pašvaldībā tika ievēlēts gan Dainis, gan viņa dēls Dāvis Stalts. Tēva un dēla vienlaicīgā darbība pašvaldībā bija vēl viena liecība Staltu dzimtas sabiedriskās līdzdalības turpinājumam. [24]

Rīgas Līvu laukumā pēc Daiņa iniciatīvas tika uzstādīta līvu sakrālā tēla kopija. Šis darbs apliecināja viņa vēlmi ienest līvu vēstures redzamību arī Latvijas galvaspilsētas ikdienas telpā. [12]

XIV. Pēdējie dzīves gadi un Daiņa paša balss

Daiņa pēdējos dzīves gados arvien nozīmīgākas kļuva atmiņas par paveikto un vēlme tās nodot nākamajām paaudzēm. 2010. gada sarunā viņš atskatījās uz folkloras kustības darbu un skaidroja, kā dziesma palīdzējusi okupācijas laikā stiprināt tautas pašcieņu. [12]

2014. gada 3. janvārī Dainim apritēja septiņdesmit pieci gadi. 18. janvārī Latvijas Radio 3 raidījumu ciklā «Mūsu leģendas» izskanēja Gitas Lanceres veidotais portrets «Varenais līvs Dainis Stalts». Raidījumā saglabājusies viņa paša balss, agrāko gadu atmiņas un pārdomas par mūža darbu. [12]

2014. gada 7. aprīlī Dāvja Stalta publiskotajā videosveicienā, Dainis no slimnīcas pateicās līdzcilvēkiem par atbalstu un labajām domām. Piecas dienas vēlāk, 12. aprīlī, Dainis Stalts aizgāja mūžībā. [25]

Laikabiedri viņu pieminēja kā folkloras kustības veidotāju, līvu identitātes aizstāvi, nacionālās atmodas dalībnieku un cilvēku ar īpaši stingru pārliecību. Viņa dzīvesstāsts nebija sadalāms atsevišķos folklorista un politiķa gājumos - kultūra, vēsture un neatkarīga valsts viņam bija viena vērtību loka dažādas šķautnes. [12, 25]

XV. Stalti par Latviju

Daiņa Stalta dzīve aptvēra ceļu no neatkarīgās Latvijas pēdējiem pirmskara gadiem līdz tās atjaunotajai valstij. Viņš bērnībā piedzīvoja bēgļu gaitas un atšķirtību no ģimenes; jaunībā savas pārliecības dēļ sastapās ar padomju varas represīvo vidi; brieduma gados kopā ar Helmī kļuva par vienu no Latvijas folkloras atmodas veidotājiem. [1, 2, 7]

Viņš nesa Latvijas karogu Atmodas laikā, kopā ar ģimeni piedalījās barikādēs, aizstāvēja līvu tiesības parlamentā un palīdzēja Latvijas tradicionālajai kultūrai izskanēt pasaulē. Tās bija dažādas viena mūža darba izpausmes. [11, 17, 20]

Viņa dzīvesstāsta centrā palika pārliecība, ka tautas brīvība, vēsturiskā atmiņa un dzīva kultūra ir nedalāmas. Dainis sevi sauca par Vidzemes līvu; viņa izdarītā izvēle kļūt par Staltu savienoja šo izcelsmi ar Kurzemes līvu dzimtas tradīciju. Kopā ar Helmī viņš atstāja mantojumu, kura būtība nav tikai arhīvu ierakstos, bet cilvēkos, kuri joprojām dzied, runā par savu izcelsmi un kopj tradīcijas.

Stalti par Latviju — tas ir stāsts par dzimtas uzticību savai tautai, savai kultūrai un savas valsts brīvībai.